Tam gan vēl nepieciešams finansējums, bet ir paredzams, ka notiks būtisks oriģinālsatura palielinājums, jo sabiedriskajos medijos atbrīvosies ētera laiks. Jautājums, vai būs kapacitāte? Talanti? Viennozīmīgi, šis solis ir vērsts uz fokusētu sabiedriskā labuma radīšanu. Paredzams, ka tiks apmierinātas daudzpusīgākas sabiedrības intereses un vajadzības. Jāsaprot, kā tiks veidota jaunā programma? Pēc kādiem kritērijiem? Parametriem? Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Demokrātiskā valstī komercializācija sabiedrisko mediju saturā var radīt pārpratumus, ticamības samazināšanos, vērtīgā un analītiskā satura samazinājumu. Tātad, ir paredzams informatīvi analītisks saturs un ir cerības, ka tiks palielinātas ētera minūtes bērnu un jauniešu auditorijai, interaktīvam saturam, kā arī izklaides tematikai.

Jaunie apstākļi rada arī jautājumus par sociālo kampaņu likteni. Kampaņu realizēšanas aktivitātēs nereti tiek plānoti gan mārketinga, gan sabiedrisko attiecību elementi un auditorijas mērķtiecīgākai sasniegšanai izvēlēti arī sabiedriskie mediji. Iespējams, ka šis aspekts tiks atsevišķi atrunāts un risināts. Tas būtu loģiski vismaz valsts institūciju starpā. Piemēram, CSDD, VID vai Patērētāju tiesību aizsardzības u.c. kampaņas. Vai būtiskie jautājumi tiks integrēti radītajā jaunajā saturā? Vai ir paredzams efekts? Mērķauditorijas sasniegšana? Kā valsts institūcijas konkurēs par raidlaiku savā starpā? Kurš un kā izlems, kam dot un kam nedot raidlaiku? Kā nepieļaut politiskās “pozitīvisma kampaņas”, slēpjoties aiz sociālo kampaņu piesega?

Paredzams, ka mainīsies raidījumu formāti, nebūs ierobežojumu arī šo formātu pasūtīšanai, kā arī tie būs dažāda garuma, jo to izvietošanu vairs neierobežos (nesadalīs) reklāmas pauzes. Pašreklāmas gan nepazudīšot. Jāsaprot, ka vismaz sākotnēji paredzami daudz raidījumu, seriālu utt. atkārtojumi, jo būs nepieciešama papildus satura ražošana.

Vienlaikus jāsaprot, ka medijos jau pilnā sparā notiek procesi, kuri pārveido iepriekš esošo “lineāro” patēriņu uz “pieprasījuma” jeb “skaties-kad-gribi” saturu. Lielās satura piegādes platformas (Netflix, Spotify, Youtube, arī Facebook) ir pieradinājušas skatītāju pie iespējas patērēt saturu kad klients grib. Arī konkrētam 26 vai 52 minūšu formātam vairs nav nozīmes, jo reklāmas nav jāiekombinē raidīšanas stundā un reklāmas pārdošanas modeļi kopumā ir mainījušies. Tagad saturs var pat būt bez reklāmas, ja vien ir saistošs un ģenerē auditoriju.

Jaunās izmaiņas ietekmēs sponsorēšanu un produktu izvietošanu. Tātad, vairs nebūs raidījumu, kurus atbalsta kāds noteikts reklāmdevējs. Šajā kontekstā diskutabls ir jautājums par konkrētu personu piedalīšanos raidījumos, kuras “nejauši” pastāsta par produktu vai pakalpojumu. Ņemot vērā, ka mūsdienās zīmoli tiek vadīti un reklamēti arī caur personām, rodas loģisks jautājums, kas tas galu galā būs? Ja to nedrīkstēs saukt par reklāmu – vai atsauksme, rekomendācijas? Kas to kontrolēs? Kur būs noteiktā robeža? Vai galu galā nepietrūks personas, kuras (likuma ietvaros) drīkstēs aicināt uz raidījumiem? Viennozīmīgi cietīs arī lielie pasākumi, kuriem ir piesaistīts kāds ģenerālsponsors. Tik daudz nezināmā un vajadzīgā.

Jāpiebilst, ka reklāma pilda ne tikai finansējuma, bet arī informācijas piegādes funkciju. Tā nodrošina tāda satura nokļūšanu pie auditorijām, kas ne vienmēr iekļūst ziņās. Turklāt, reklāma pilda arī kādu paradoksālu funkciju – tā liek medijiem, arī sabiedriskajiem, ieklausīties skatītāju un klausītāju vēlmēs un ražot tādu produktu, kas rada reitingu jeb vienkāršāk sakot – ko grib redzēt daudzi cilvēki. Bez šādas nepieciešamības medijiem ir risks kļūt pārāk elitāriem un plašām auditorijām nesaprotamiem un tāliem. Kas, galu galā, samazina paša medija ietekmi un ļauj politiķiem vieglāk izrēķināties ar mediju vai vienkārši, neņemt to vērā.

Ir nepieciešama sabiedrisko mediju infrastruktūras attīstība, multimediju platformas izveide, mazākumtautību satura attīstīšana utt. Kā jau minējām, svarīgi ir arī jautājumi par žurnālistu profesionalitāti, ētiku un atbildību. Pagaidām robeža izskatās ļoti trausla.

Sabiedrisko mediju iziešana no reklāmas tirgus, kā arī pakāpeniskā portālu pāreja uz abonēšanas modeļiem rada jautājumus, ko PR industrijai jāsāk uzdot sev – kā turpmāk veidot kampaņas, ja tajās bija paredzēti arī integrētā mārketinga elementi? Jo ne jau vienmēr var savu ziņu ar nepieciešamo frekvenci aiznest līdz auditorijai tikai ar labu tēmas atrašanu, sabiedriskās problēmas definēšanu un risinājuma piedāvāšanu. Ar PR rīkiem aramais lauciņš arvien sašaurinās un jautājums, kur realizēt klientu vajadzības? Sabiedriskajos medijos vairs nevarēs. Abonējot portāla saturu, klients diezgan saprotami pieņem, ka tur ir maz vai nemaz reklāmu. Kur tad? Var prognozēt, ka daļa naudas pārvietosies uz digitālajiem kanāliem, sociālajiem tīkliem, iespējams, tiešā mārketinga un pasākuma mārketinga segmenti piedzīvos izaugsmi. Digitālā pasaule ir laba, diemžēl tas gandrīz automātiski nozīme, ka naudu saņems Facebook vai Google. Un tas atkal ir trieciens mediju videi.

Kā jau pēdējos 20-30 gados ierasts, mediju finansējuma jautājums paliek kaut kur iepakaļus. Atbildīgā Saeimas komisija gan 14.oktobrī lēma, ka “topošajai Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei (SEPLP) būs jāiesniedz koncepcija par sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu finansējuma modeli, kas cita starpā paredzētu piecu gadu laikā sasniegt Eiropas vidējam finansējuma līmenim līdzvērtīgu apjomu. Tas paredzētu piecu gadu laikā piešķirt papildu desmit līdz 12 miljonus eiro.” [LETA, 14.10.2020 01:20]

Kā redzams, jautājumu šajā rakstā ir vairāk nekā atbilžu. Ietekme būs gan uz mediju tirgu, gan uz komunikācijas un PR industriju. Kādas būs pareizās atbildes, to rādīs turpmākie daži gadi.