Citadeles korporatīvās komunikācijas vadītāja un Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem valdes locekle Kristīne Mennika: “Pirms ārkārtējās situācijas iestāšanās jau teju astoņus gadus popularizēju elastīgo darbu, sakot, ka darbu var paveikt jebkur, tāpat kā piedalīties sanāksmēs var attālināti un nav svarīgi, kur tu atrodies. Galvenais – kvalitatīvi un laikus izdarīts darbs. Tagad prieks redzēt, ka katrs otrais ir elastīgā darba eksperts un stāsta par saviem ieteikumiem darbam mājās, efektīvai attālinātai sanāksmei vai prezentācijai.” Mēs katrs, gribot negribot esam pielāgojušies jaunajiem Covid-19 izaicinājumiem un esam apguvuši jaunas prasmes.

Tagad, kad atgriežamies ierastajās sliedēs, daudzi no mums saprot, ka strādāt mājās tomēr bija produktīvi un kvalitatīvi: nav jābrauc uz biroju divas stundas, lai piedalītos klātienes sanāksmēs, to visu var izdarīt attālināti. Šobrīd vērojama tendence, ka cilvēki, apzinoties plašās iespējas un savu potenciālu, grib būt elastīgi savā izvēlē un, piemēram, organizējot sanāksmes, paredz abas opcijas: klātienē un attālināti. Ar šo hibrīda pieeju mums būs jādzīvo tālāk, un tam ir jaunas prasmes un etiķete, ko apgūt. Piemēram, dažiem cilvēkiem esot klātienē, dažiem – attālināti, laikus jāierodas telpā, lai pieslēgtos sapulcei, jāpārliecinās par skaņu, gaismu un attēlu, kā arī jāseko līdzi, lai telpā esošie kolēģi runā pa vienam, jo attālināti pieslēgušies neko nevar saprast, ja runā vairāki kopā. Tāpat jāmeklē labākie rīki, kas var veicināt kopdarbu sapulces dalībniekiem abās ekrāna pusēs, vai nu tas ir dokuments mākonī, vai baltā tāfele, kā arī sapulces piezīmes ir obligāts priekšnosacījums, ko neviens nav atcēlis ne pirms tam, ne šobrīd. 

Varētu rasties jautājums par efektivitāti. Jā, tiešo saskarsmi nekas nevar atsvērt, bet ir notikumi un apstākļi, kad mēs varam strādāt arī citādāk. Galvenais, lai ir nevainojams tehniskais nodrošinājums: attēls, skaņa, pārskatāmība. Nenoliedzami, veiksmīgas attiecības veidojas tad, ja ir efektīva komunikācija. Attālinātas komunikācijas efektivitātei palīdzēs digitālo prasmju uzlabošana, jo ziņojuma nepareiza piegāde un saņemšana var izraisīt virkni problēmu. Turklāt jāņem vērā, ka daži tiešsaistes saziņas veidi nepieļauj tūlītēju atgriezenisko saiti. Katrā gadījumā, ja ir hibrīdas sapulces, preses konferences vai semināri, vienlaikus atgriezeniskā saite arī no tiem, kas nav klātesoši, bet atrodas ekrānā, ir obligāta. Citādi tā tiešām iznāks hibrīda komunikācija tās citāda šķērsgriezuma skatījumā. Kristīne Mennika: “Mana pēdējā pieredze, organizējot hibrīda pasākumu, bija 26. augustā, kad Citadele un AmCham Latvia organizēja augsta līmeņa diskusiju. Mūsu mērķis bija dot unikālu iespēju piedalīties interesentiem klātienē, bet pārējiem vērot diskusiju attālināti – tam labi noderēja gan mediju portāli, gan Facebook konti, lai pēc iespējas aptvertu plašāku interesentu loku.” Svarīgi: uz vietas, saprotams, ir visi piesardzības pasākumi – attālums starp sēdvietām, dezinfekcijas līdzekļi, ēdienu izvietojums, bet jārēķinās, ka tiešraide jāsāk laikā. Pirms tam pasākumu sākums bieži vien varēja ievilkties, bet, organizējot hibrīda pasākumus, ir jābūt ļoti striktiem laika ievērošanā un mikrofonu lietošanā. “Pasākumā redzēju, ka cilvēki ar prieku izmantoja tīklošanās iespēju un dzēra kafiju, kas beidzot atšķīrās no tās, ko pieradām dzert, strādājot mājās,” piebilst Kristīne Mennika.

Svarīgākie 2+2 elementi ir 2+2=5 un to pat kāds no zinātniekiem ir pierādījis. Ko tas nozīmē? Jolanta Derkevica-Pilskunga dalās pieredzē: “Jā, svarīgi ir “netiquette” jautājumi, pareizā gaisma, leņķis, fons, skaidra valoda, balss tonis un visādi citādi labvēlīgas tiešsaistes personas iespaida radīšana, bet nevajadzētu arī aizmirst par dabiskumu un to visu pārspīlēt, respektīvi, nevajag izkāpt no ierastās kastes. Reiz piedalījāmies kādā starptautiskā nozares profesionāļu konferencē, kurā bijām saslēgušies sarunai no vairāk kā 30 valstīm. Cik patīkami bija vērot nepiespiesto gaisotni, nerobotizēšanos, dažādos darba vides fonus, puķes, krāsainību, garām skrienošus darbabiedrus. Jā, iespējams, šī kņada varētu likties traucējoša, bet mums tā nemaz nelikās. Tas bija tik dabiski, nepiespiesti, un, ja runājam par komunikāciju, tieši pretēji, šķiet, ka tā bija brīvāka un tikai uzlabojās.” Tikai nepārproti – stāsts ir nevis par atkāpšanos no etiķetes un ierastajām normām, bet gan par atbrīvošanos no visa, kas traucē komunicēt.

Plusi ne vienmēr ir labi, un otrādi. Kas vienam liekas priekšrocības, otram trūkums. Tāds ir šīs hibrīdās komunikācijas raksturojums. Paskaidrosim. Pirmkārt, svarīgas ir paaudžu atšķirības, un tas nozīmē, ka vienmēr būs daļa sabiedrības, kura vēlēsies tikties klātienē un ne kā citādi. Otrkārt, laiks ceļā no vienas vietas līdz otrai vienam ir kā atpūtas pauze, otram šķiet laika šķiešana. Treškārt, personīgās telpas distances izjūta mums ir atšķirīga, un tāda tā ir arī starpkultūru komunikācijā. Tādēļ arī rakstā pieminētās starptautiskās hibrīdās konferences ekrānā bija vērojama tik dažāda aina. Protams, bija dalībnieki, kuri pat nevēlējās kameru ieslēgt. Tātad, tam visam ir kādi apsvērumi. Tiesa, jāsaka: attālinātā komunikācija ir iemācījusi runāt konstruktīvāk, īsāk un strukturētāk, sakāmo pārdomāt. Attālinātā komunikācija ir palīdzējusi novērtēt klātienes komunikāciju. “Lai gan piekopju elastīgo darbu jau vairāk nekā astoņus gadus, strādājot vairākus mēnešus mājās, man bija neviltots prieks satikt kolēģus, redzēt klātienē sarunas biedrus un aiziet pusdienās ar draugiem,” piebilst Kristīne Mennika.